LV / EN / DE / RU
Meklēt
Ievads Pasākumi Vēsture Apbedījumi Ansamblis Galerija Kontakti

II Padomju okupācija

Pēc Vācijas un arī vācu armijas Kurzemes grupējuma kapitulācijas 1945. gada 9. maijā visa Latvijas teritorija nokļuva PSRS kontrolē, kas ilga līdz valsts neatkarības atjaunošanai 1990. gada 4. maijā. Mūsdienās Latvijas historiogrāfijā šo periodu sauc par atkārtoto padomju okupāciju. Tas tā ir atzīts arī ASV un Rietumeiropā, lai gan Krievija pret šādu traktējumu iebilst.
Pēc padomju armijas atkātotā iebrukuma vairāki tūkstoši latviešu uzsāka bruņotu pretošanos okupācijas varai. Nacionālo partizānu cīņas ilga līdz 1956. gadam.
Tūlīt pēc kara sākās Latvijas administratīvi teritoriālā pārveide, to pielāgojot PSRS pastāvošajai sistēmai un izveidojot ciemu padomes pagastu vietā un rajonus apriņķu vietā. Zemniekus piespieda stāties kolhozos. Visās dzīves jomās galveno lomu spēlēja Latvijas Komunistiskā partija un tajā pēc "demokrātiskā centrālisma" principa vara bija koncentrēta augstākajā institūcijā — Centrālajā komitejā (LKP CK). Taču arī tās patstāvība bija ierobežota, svarīgākos lēmumus pieņēma PSKP CK funkcionāri Maskavā, faktiski PSKP CK politbirojs.
Padomju režīms tūlīt pēc kara un arī tālākajos gados izvērsa masveida represijas. 1949. gada marta deportācijās uz Sibīriju izsūtīja 42 133 Latvijas iedzīvotāju. Pēc dažādu ekspertu vērtējuma kopējais padomju režīma politiski represēto Latvijas iedzīvotāju skaits 1940—53. gados lēšams 140 000 — 190 000 cilvēku robežās, vai pat vairāk, līdz 240 000.
Tautsaimniecības jomā tika ieviesta centralizēta plānošanas sistēma, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta. Plānos tika izmantotas daudzas Latvijas priekšrocības - attīstīta infrastruktūra, vēl kopš XIX gadsimta plaša industriālā bāze, ērtas ostas, kvalificēts darbaspēks. Tādēļ padomju plāni Latvijā paredzēja paātrinātu industrijas attīstību. Tiesa, vēl pirmā padomju okupācijas gada politisko represiju laikā, kara gados un represiju turpinājumā pēc kara, liela daļa speciālistu dažādās jomās bija zaudēti. Daļa no viņiem, lai izvairītos no represijām, devās emigrācijā uz Rietumvalstīm. Tādēļ, kā arī Latvijas nelielā iedzīvotāju dabiskā pieauguma dēļ, vietējā darbaspēka un speciālistu skaits bija neatbilstošs ambiciozajiem rūpniecības attīstības plāniem. Lai tos mēģinātu aizvietot un turpmāk attīstītu ekonomiku, PSRS un arī vietējā vadība veicināja masveida darbaspēka ieplūšanu no citām republikām, it īpaši no Krievijas un Baltkrievijas. LPSR Maskavai paklausīgā valdība, it īpaši pēc nacionālkomunistu (Eduards Berklavs, Pauls Dzērve, Voldemārs Kalpiņš, Indriķis Pinksis, Vilis Krūmiņš u.c.) pretdarbības sagraušanas piecdesmito gadu beigās, patstāvīgi aicināja un pat mērķtiecīgi vervēja darbaspēku.
Maskavas funkcionāri neuzticējās vietējiem iedzīvotājiem, stingri kontrolējot un ierobežojot to iespējas izvirzīties augstākos valsts vai tautsaimniecības amatos. Valdošajos amatos tika iecelti krievi vai Krievijas latvieši, kuri bija daļēji pārkrievojušies. Pat Maskavai uzticīgais LPSR LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš 1953. gadā atzina, ka LPSR vadošos amatos vairākums cilvēku neprot latviešu valodu un slikti pazīst vietējos apstākļus.
Ārēji starpnacionālās nesaskaņas vai konflikti visā PSRS laikā bija samērā reta parādība, taču tikai tādēļ ka tos slāpēja represīvā sistēma.
Latvijas tautsaimniecība, īstenojot PSRS pieņemto industrializācijas un lauksaimniecības kolektivizācijas politiku, līdz sešdesmito gadu beigām, lai arī pretrunīgi, salīdzinot ar citām PSRS republikām, samērā veiksmīgi attīstījās, tomēr atpalicība no Rietumvalstīm saglabājās, it īpaši, runājot par Latvijas attīstības kvalitāti (apkārtējās vides aizsardzība, dzīves kvalitāte u.c.).
Taču septiņdesmitajos un it īpaši astoņdesmitajos gados arvien skaidrāk sāka izpausties ekonomikas stagnācijas pazīmes, saimnieciskajā apritē palielinājās deficīts gan izejvielu, gan starpnozaru produkcijas, gan arī gala produktu, tai skaitā plaša patēriņa preču jomā, kritās iedzīvotāju dzīves līmenis. Neskatoties uz ekonomiskajām un sociālajām problēmām, iedzīvotāju pieaugošo neapmierinātību, PSRS un līdz ar to arī Latvijas PSR un citu padomju republiku vadība vilcinājās ar reformu uzsākšanu.
 
Nākot pie varas jaunai PSKP ideologu un politiķu paaudzei Mihaila Gorbačova vadībā, daļējas reformas gan tika uzsāktas. To būtību atspoguļoja tādi jēdzieni, kā Glasnostj (Atklātība) un Perestroika (Pārbūve). Pastāv dažādi uzskati par šo reformu ekonomisko dabu:
ka šīs reformas nebija virzītas uz principiālo sociālistiskās plānsaimniecības sistēmas nomaiņu
ka tās bija kapitālisma iedīgļi PSRS ekonomikā, it īpaši — palielinot uzņēmumu patstāvību un pieļaujot privātu uzņēmumu ("kooperatīvu") rašanos.
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_v%C4%93sture
 
© www.rigasbralukapi.lv, 2024