BRĀĻU KAPI ― TAUTAS SVĒTNĪCA

Tautā Brāļu kapus mēdz dēvēt par svētnīcu. To izraisa ne tikai emocionālais pacēlums, ko ietver gadsimtos saglabātās mirušo piemiņas tradīcijas. To apliecina varenā memoriālā telpa un arhitektūrā ietvertā simbolika, kas ieskanas dievnamu telpas iekārtojumā. Šo noskaņu pastiprina arī zvanu skaņas, kas pavada svētceļnieku svinību gadījumos.

Kad 1915. gada 15. oktobrī, neilgi pēc Pirmā pasaules kara sākuma un īsi pirms neatkarīgās Latvijas nodibināšanas, Ķeizarmeža (tag. Mežaparka) priedēs guldīja pirmos trīs latviešu strēlniekus, nedz Rīgas dārzu direktors Andrejs Zeidaks, nedz vēl Pirmajā pasaules karā izveidotā Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja, Latvijas Sarkanais Krusts un nedaudz vēlāk arī pirmās Brāļu kapu organizācijas, nedz arī izcilie latviešu mākslas pasaules pārstāvji Vilhelms Purvītis, Teodors Zaļkalns, Burkards Dzenis, Rihards Maurs, Pauls Kundziņš un citi tēlnieki un arhitekti, nevarēja paredzēt, ka karš vēl turpināsies un četrus piecus gadus vēlāk pie pirmajiem apbedījumiem izaugs dižākais Latvijas monumentālās mākslas piemineklis.
1922. gada otrajā pusē toreiz vēl maz pazīstamais tēlnieks Kārlis Zāle atradās Petrogradā (tag. Sanktpēterburgā), nedaudz vēlāk ― arī Berlīnē. Viņš, protams, nevarēja nojaust, ka dzimtenē jau notiek gatavošanās Brāļu kapu arhitektoniskajai un mākslinieciskajai “izdaiļošanai” un ka Andrejs Zeidaks, lielais dārzu mākslas meistars, jau sagatavojis kapu dārznieciskās izbūves plānus. Zīmīgi, ka uz viena no pirmajiem kapu iekārtojuma projektiem toreizējais Rīgas dārzu direktors A. Zeidaks rakstīja: “Latviešu (pasvītrojums mans ― V. A.) strēlnieku bataljonu Brāļu kapi Rīgā (Братское кладбище латышских стрелковых батальонов в гор. Риге).” Šis ieraksts ievada latviešu kultūras vēsturē tik skaisto, vienkāršo, katra cilvēka izpratnei tik saprotamo jēdzienu ― brāļu kapi. Tas ir apzīmējums, kas neatkarīgi no armijā iegūtās dienesta pakāpes raksturo katra aizgājēja vietu lielajā kapulaukā ― visi kā brāļi. Kopš kapu izveidošanas dienas tas bija arī norādījums, ka tie kļūs par kritušo karavīru nacionālajiem brāļu kapiem.

Andrejs Zeidaks (1874–1964) 1894. gadā iestājas Rīgas pilsētas dārzniecībā par jaunāko dārznieku pie Rīgas dārzu direktora Georga Kūfalta. Kad G. Kūfalts darbu Rīgā atstāj, pilsētas vadība Brāļu kapu izveidošanu uztic viņa pēctecim A. Zeidakam.

Tautas pateicību kritušajiem varoņiem viņš mēģina izteikt ar ainaviskiem līdzekļiem. Viņš rada monumentālu un vienkāršu āra telpas iekārtojumu, izmantojot vietējiem klimatiskajiem apstākļiem atbilstošu augu valsti ar tautas simboliem tik tuvo liepu, ozolu, bērzu, mežrozīti un zaļo velēnu un radot izcilu ainavisku trejdalījumu ― Pārdomu ceļu (liepu gatvi), Varoņu terasi (ozolu birzi) un iegremdētu, dzīvžogu rindām organizētu un velēnām klātu kapulauku. 20. gadsimta 20. gadu sākumā, ar lāpstu rokās piedaloties arī Zeidakam, iecerētā ainava ir izveidota. Gan vēl bez vārtiem. Bez akmens tēliem. Bez Mātes Latvijas.

1920. gadā, kad Brāļu kapu ainava kopumā ir iekārtota, autoritatīva komisija Latvijas Mākslas akadēmijas rektora Vilhelma Purvīša vadībā nolemj ansambli papildināt ar “arhitektonisku un māksliniecisku izdaiļošanu”, izvirzot prasību ― kapu turpmākajā izveidē saglabāt A. Zeidaka ainaviski māksliniecisko iekārtojumu.
Idejas meklējumos iesaistās daudzi Latvijas mākslinieki. Kārlis Zāle vietējai sabiedrībai vēl ir maz pazīstams, atrodas Berlīnē. Saņēmis uzaicinājumu piedalīties “Brīvības staba” (Brīvības pieminekļa) konkursā, viņš atgriežas Rīgā, kur, vienlaikus piedalīdamies vairākās konkursu kārtās, gūst uzvaras un darbojas (kopā ar A. Zeidaku, arhitektu P. Federu, kā arī tikko arhitektūras studijas beigušo A. Birzenieku) savu ieceru realizācijā arī Brāļu kapos.

Kārlis Zāle (1888–1942) pēc atziņām bagātiem Vācijā pavadītiem mēnešiematkal ir Rīgā. Sava mūža trīsdesmit piecos gados viņš guvis pietiekamu izpratni par turpmāko dzīves ceļu ― viņš saglabās Krievijas mākslas skolās gūtās reālistiskās mākslas pamatus un pratīs savos darbos iekļaut monumentālās tēlniecības konstruktīvos pamatus, to arhitektoniku, ko iepazinis Berlīnē. Šo sintēzi ieguldīs gan Brāļu kapu tēlos (sevišķi “Ievainotajos jātniekos”), gan arhitektoniski tēlnieciskajās kompozīcijās.

Tomēr ansamblī ietvertās idejas ir vēl dziļākas. Analizējot tajā ieguldītos principus, jāatzīst, ka Brāļu kapi ir ne tikai izcils latviešu nacionālās arhitektūras un mākslas piemineklis, jo tajā ietvertie telpas organizācijas principi ļauj to uzskatīt par savdabīgu mākslas valodā izteiktu sakrālu ansambli ― brīvdabas svētnīcu.

Lai varētu iedziļināties izvirzītajās atziņās, nepieciešams analizēt, vai un kā tajā atspoguļojas tautas gadsimtos uzkrātās atziņas, t. i., vai ir vēl dzīvs vēsturē izveidojies latviešu tautas raksturs. Kā arī ― vai civilizācijas evolūcijas ceļā no vissenākajiem laikiem līdz 20. gadsimta 20.–30. gadiem ir saglabājusies īpatnība, kas varētu dot pamatu apgalvojumam par ļoti senām ētiskām un etniskām savdabības izpausmēm latviešu garīgajā un materiālajā kultūrā, īpaši nacionālās pašapziņas pacēluma gados pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņās. Vēl karš nebija beidzies, kad arī Kārlis Skalbe atzina, ka “mēs esam ieguvuši brīvību, bet kaut ko vērtīgu pazaudējuši ― nacionālo kopsajūtu”. Īslaicīgās destruktīvās sociālās un psiholoģiskās parādības tomēr nespēja nomākt tautas zemapziņā saglabātos ētiskos pamatus un 20. gadsimta 20.–30. gados atraisīja nacionālās literatūras un mākslas uzplaukumu.

Pēc Pirmā pasaules kara desmit divdesmit neatkarīgās Latvijas gados uzplaukst nacionālā māksla ― rakstnieki Aleksandrs Grīns ar “Dvēseļu puteni”, Edvarts Virza ar “Straumēniem”, Anna Brigadere, Jānis Jaunsudrabiņš un citi; komponisti Alfrēds un Jānis Kalniņi, Jānis Mediņš un citi; latviešu mākslas klasikā darbojas Ludolfs Liberts, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Marta, Uga un Oto Skulmes; vesela plejāde tēlnieku, kuru skulptūras pēckara gados veltītas Pirmajā pasaules karā un Atbrīvošanas cīņās kritušajiem karavīriem, izvietotas gandrīz visos Latvijas novados.

20. gadsimta sākumā Brāļu kapos bija guldīti aptuveni divi tūkstoši karavīru. Un, kaut arī pēc aizvadītajiem kariem valstij bija daudz rūpju dzimtās zemes atjaunošanā, Kārlis Skalbe savas domas izteica, vaicādams: “Ar ko lai iesākam savu uzbūves laiku?” — un pats atbildēja: “Ar tautas lūgšanu uz Brāļu kapiem. Šī lūgšana ir jāieraksta akmenī, jo akmens, kurš dzīvo saules mūžu, visilgāk uzglabā rakstus un līnijas. Tur, kur ir apglabāti mūsu brīvības cīnītāji, ir vieta, kur vajadzētu stāvēt piemineklim, kas izteic šīs ilgas. Še vajadzētu pacelties skaistam piemiņas templim, kapu svētnīcai.”

Šie vārdi ir pravietiski, jo izteikti arī laikā, kad tikko pie darba bija stājies mūsu dižais dārzu mākslas meistars Andrejs Zeidaks, bet Kārlis Zāle vēl atradās Petrogradā un Berlīnē. Tomēr tajos jau iezīmējas tālredzīgais Brāļu kapu veidošanas ceļš: izteikti divi vārdi ― “Latvijas” un “svētnīca” (panteons) ―, kuros Skalbe jau saskata iecerētā ansambļa ideju ― rakstnieka pieteikto vīziju.

Tas reizē ir pieteikums iecerētajā piemineklī atspoguļot nacionālo savdabību. Latviešu kultūras vēsturē garīgajai savdabībai ir dziļas saknes. Tās aizsniedzas aizvēsturē. Apzināt tās nozīmē izprast tautas kultūras vērtības, kas nodotas no paaudzes paaudzē. Laikā, kad Vakareiropas zemēs dzīves meklējumos ievirzi sniedz antīkās pasaules filozofu atziņas, latviešu tauta tikai sāk veidoties kā nācija ― tai nolemtajā klimatiskajā un sadzīves telpā ar sev raksturīgo ētisko un estētisko pasaules izziņu.

Lai atklātu izkopto tautas rakstura individualitāti, jānoskaidro, kā latviešu mākslā, šoreiz memoriālajā, izpaužas nacionālā savdabība. No ļoti plašā apskatāmo jautājumu loka īpaši atzīmēsim to, kas attiecināms uz Brāļu kapiem.

Tautasdziesma nesniedz tiešu organizētas sadzīves telpas aprakstu, tās iekārtu. Tā apdzied visu skaisto dabā un cilvēku attiecībās. Tautasdziesma ieved seno latvieti arī Aizsaulē. Tā nostiprināsies kā tradīcija, kas izpausmi iegūs latviešu memoriālajā mākslā arī 20. gadsimta 20.–30. gados. Tautasdziesma pauž etnisko savdabību ar savu formu, saturu un izteiksmes veidu. “Mūsu dainai,” saka K. Skalbe, “ir tā īpašība, ka viņa nelieto daudz vārdu, bet starp četrām rindām viegli un ātri iezīmē dažreiz monumentālus (sic! ― V. A.) gara tēlus.” Tāpat kā tautasdziesma, arī vide, kurā tā dzimusi, t. i., lauku sēta, ir vienkārša savā uzbūvē, izteiktā doma ― skaidra un kodolīga, savā filozofiskajā būtībā ― monumentāla. Tai nav liekvārdības. “Katra rinda,” teic Ludis Bērziņš, “ir dažos vārdos izteikta glezna.” Līdzīgu atziņu nav grūti attiecināt arī uz Brāļu kapiem. Arī tajos atmests viss liekais. Pat celtniecības gaitā ierosināto papildinājumu ― kapulaukā izvietot vairākas skulptūras (tostarp “Izirušās rozes”) ― laikus tika noraidītas. Atbalstu neguva arī ierosinājums ierīkot kritušā nezināmā karavīra piemiņas vietu un centrālajā zālienā izveidot baseinu. Vienkāršība un skaidrība telpiskajā koncepcijā, arhitektonisko līdzekļu askētisms saskan ar tautā izprastajiem telpiskās organizācijas principiem. Viss ir saskaņots proporcijās, detaļu savstarpējā mērogā. Brāļu kapos nacionālā savdabība nevienā elementā netiek raksturota ar ornamentiku, kas tik plaši izmantota lietišķās mākslas darinājumos (tekstilijās, metāla un koka izstrādājumos, keramikā). Tā ir tieša atskaņa no tautas filozofiskās domas izpausmes lauku sētas izteiksmes līdzekļos, kas atsevišķos gadījumos savā formas tīrībā un monumentalitātē sasniedz savdabīgu vienkāršību un dižumu.

Tā pieplakusi zemei ― dzīvās un nedzīvās dabas mātei. Šī organiskā saistība ar zemi, pieplakt tai un vienlaikus arī censties atrauties no tās, ieaugt debess telpā, nezaudējot tuvību ar to, kļūs par vienu no tām nacionālajām savdabības izpausmēm, kas raksturo arī latviešu monumentālo arhitektūru un tēlniecību. Vienā no tēlnieciskajām grupām ― “Ievainotajos jātniekos” ― senlatviešu karavīrs attēlots uz dzīvības un nāves robežas. Tas ir Lāčplēša spēks, kas neatvairāmā trauksmē, dzīvības alkās cenšas traukties nākotnē. Tā ir latviešu strēlnieka diženuma apoteoze un vienlaikus ― apoteoze brīvības cīņās ziedoto upuru traģiskai izpausmei.

Brāļu kapos radīta telpa aizkapa dzīvei. Tikpat kā lauku sēta izaugusi no garīgajiem apcirkņiem, tā šī tautas filozofija atradusi izpausmi lielā monumentālā ansamblī. Tā zemapziņā ― vienam vairāk, vienam mazāk ― slēpta ikvienā no mums, bet izcilu personību radošajā sadarbībā ieguvusi materiālu izteiksmi. Zeidaks prata šo apslēpto dārgumu mums atklāt, Zāle ― apdziedāt, Feders ― sakārtot. Tā bija tautas ētisko vērtību izpratne, kas tik skaisti izskanējusi latviešu tautasdziesmā, kā arī tautas atmodas laikmeta gara milžu ― Kronvaldu Ata, Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra un vēlāk arī Raiņa — darbībā.

Vizuālajā mākslā saturs nereti tiek iekļauts matemātiskos ģeometriskos modeļos. Visos mākslas veidos to atkarībā no sižeta nostiprina dažādi lineārie kompozīcijas principi, monumentālajā tēlniecībā un arhitektūrā ― arī trīsdimensiju kārtojums. To apliecina Brāļu kapi, kuru vārti ievada varenu āra telpas anfilādi — barokam raksturīgu telpisko apjomu lineāru izkārtojumu gandrīz puskilometra dziļumā. Jau vārti apliecina, ka memoriālā ansambļa iedarbību izraisa kā nacionālā (vēsturiskā), tā arī sakrālā simbolika.

Vārti ir visa ansambļa idejiskās koncepcijas kvintesence. Vārtos ietverta valsts pateicība kritušajiem varoņiem (lielais valsts ģerbonis virs centrālās ailas); gadi “1915–1920” norāda uz latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas un Latvijas Atbrīvošanas cīņu nobeiguma gadiem; senlatviešu tēlos ietvertas tautas skumjas (jātnieku grupa vārtu kreisajā pusē), uzvaras prieks (jātnieku grupa vārtu labajā pusē). Ka vārti ir ieeja Dieva svētītā zemē, vēsta divas krusta zīmes abpus valsts ģerbonim. Apbrīnojams ievads Brāļu kapos ar izsmeļošu informāciju dažos tēlnieciskajos un grafiskajos simbolos. Nekā lieka.

Vārti izraisa ne tikai emocionālu pacēlumu, kas ietverts gadsimtos saglabātajās mirušo tradīcijās. Tie ieved dižā memoriālajā telpā, kuras arhitektūrā ietvertā telpiskā simbolika ir tuva dievnama telpas iekārtojumam. Aiz vārtiem paveras plaša garīguma pasaule ― Pārdomu ceļš, centrālā eja. Tai baznīcās skaists pārsegums ― velvju, krustavelvju vai gleznojumu veidā. Brāļu kapos centrālajā ejā velvju vietā pāri plešas debesjums. Tas nav salīdzināms ar baznīcas iluzorisko telpu, kurā gars, tiekdamies augšup, nespēj iesniegties padebešos.

Svētceļnieku 200 metru garajā Pārdomu ceļā pavada tautas folklorā tik skaisti pieminētie sievu un vīru simboli ― liepas un ozoli. Un to pakājē vēl pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara smaržoja lauku sētai raksturīgās mežrozītes.

Garajā ainaviskajā telpā savdabīgi izkārtota uztveres dinamika. Mātes Latvijas tēls, visa ansambļa dominante, sagaida ienācēju no pašiem vārtiem ― kā vīzija, kuras dziļākais saturs vēl nav nojaušams. Soli pa solim dodoties pa Pārdomu ceļu, pamazām noskaidrojas šī neatkārtojami radītā arhitektoniskā intriga un, nonākot pie Dzīvības un Nāves sliekšņa, pilnībā atklājas Mātes Latvijas ētiskais spēks.

Svētceļojums aizved pie Svētās uguns altāra (20. gadsimta 50. gados tas tika dēvēts, atņemot tam latviskās mentalitātes un kristīgo simboliku, par Svētās uguns altāri). Jau A. Zeidaka izveidotajā kapu ainavā un pirms K. Zāles radītās svētvietas tajā uz improvizēta akmens krāvuma liesmoja tautas tradīcijās saglabātais gaismas un mūžīgās piemiņas simbols ― dzīvā uguns, liesmojošas malkas pagales, bet svētbrīžos, īpaši Ziemassvētku kauju atceres dienās, abpus ugunskuram nostājās simboliska strēlnieku godasardze baltajos maskēšanās tērpos. Tas bija apliecinājums tam, ka dzīvie svin svētkus skopā ar mirušajiem, īpaši gada vistumšākajā laikā.

Ceļš gar Svēto uguni gluži kā baznīcas garenjomā noved pie altāra. Uz sienas, aiz kuras atrodas iegremdētais kapulauks, tāpat kā pie baznīcu altāra iekārtota mensa ― Svēto Rakstu novietošanai. Aizkustinoši ir apjaust plašo telpu, kas atklājas pie Dzīvības un Nāves robežas. Tā ir unikāla mērogā un garīgajā izteiksmē iekārtota telpa, kurā dzīvais satiekas ar mirušo. Mēs stāvam pie mūžības sliekšņa.

Brāļu kapu altāris gan arhitektoniskajā, gan sakrālajā izpratnē ir neparasti plašs. Altāris ir iedziļināta atdusas vieta 2000 karavīriem. Tā ir ainaviska kripta, gluži kā kādreizējās baznīcās, kurās izcilu ļaužu apbedījumiem nodots svētnama klons.

Dievnamā altāra dziļumā atrodas skulpturāla vai gleznieciska siena (luterāņu un katoļu baznīcās ― retabls, pareizticīgo baznīcās ― ikonostass), parasti ar altārgleznām vai skulptūrām ― Dievmāti vai Jēzu Kristu, vai kristīgās reliģijas simbolu krustu. Brāļu kapos retabls, saukts arī par “Latvijas sienu”, noslēdz gandrīz puskilometru garo āra telpu anfilādi, kurā ar folklorizētiem tēliem pie kritušajiem varoņiem atnākuši Latvijas 20. gadsimta 20.–30. gadu novadi (Vidzeme, Kurzeme, Latgale, Zemgale), 19 apriņķi un 59 pilsētas. To apraksts ietverts heraldikā. Šurp 1938. gadā sauju zemes bija atnesuši mazpulcēni no visiem Latvijas pagastiem.

Latvijas sienu, kā arī visu Brāļu kapu ansambli vainago latviešu Dievmāte ― Māte Latvija, neatkarīgās Latvijas simbols. “Viņa neraud, mūsu latviešu māte dolorosa. Viņas plaksti ir smagi, kā tas mēdz būt, kad asaras izraudātas.” “Te Māte stāv pie saviem bērniem, jo neviena māte tā neilgojas redzēt savu bērnu, kā ilgojas pēc katra no mums mūsu visu Māte ― Latvija.” Noskaņu svinīgajos atceres brīžos pavairo arī zvana skaņas, kam avots ― vārtu pilonā. Kapulauku aptver savdabīgs mūsu valsts simbolikā, kā arī daudzos Latvijas novados sastopamais jēdziens par kapu sētu, kā reminiscence lauku sētai ― īpašai dzīves telpai. Nereti kapsētas bija iežogotas ar “sētu”, tāpat kā daudzu pēcnāves dzīvesvieta baznīcas āra telpā ― parasti ar akmens krāvumu. Arī Brāļu kapos apbedījumus (simbolisko altāri) aptver akmens, šoreiz ainavai tik tuvais šūnakmens žogs. Tā ir iedomāta no pasaules atdalīta telpa, kurā turpinās aizkapa dzīve. Tas sasaucas ar iztēles priekšstatiem par dzīves turpinājumu aizsaulē.

Tā ir telpa, kurā pateicība kritušajiem karavīriem izteikta arī akmens tēlos. Tēlniecība vēsta, ko daba un arhitektūra nav spējuši pilnībā atklāt. Tēlniecība, iekļaudamās tai paredzētajā arhitektoniskajā vidē, ir spilgta nacionālās savdabības izpausme. To nosaka K. Zāles apzinātā un intuitīvā telpas izpratne. Kā atzīmē Jānis Siliņš, tēlnieks uzsver veidojamās masas realitāti ― smagumu un masas blīvumu. Viņā ir it kā “zemnieciska lietišķība” un bijība pret vielas dabu. K. Zāle izvairās no nevajadzīgas formu skaldīšanas, detaļu sasmalcināšanas. Tēli viegli saprotami tēlnieciskā izpratnē, izteiksmē monumentāli, izaug no arhitektoniskās masas, it kā tiecas iznākt telpā, tomēr pieplakuši pie zemes. K. Zāle Brāļu kapu tēlos pauž vispārcilvēciskas filozofiskas kategorijas ― skumjas par zaudētajām dzīvībām, pašapziņu par tautas gadsimtos uzkrāto spēku, ticību gaišai nākotnei, mīlestību uz savu dzimto zemi, lepnumu par savas tautas etniskajām vērtībām. Tās ir filozofiskas kategorijas, kas saprotamas visiem, arī citu tautu pārstāvjiem. Brāļu kapu ansamblis ievada jaunu posmu Latvijas kultūras vēsturē, ko varam apzīmēt par latviešu memoriālās mākslas skolu. Nacionālais un sakrālais te savijas viens otrā, apstiprinot un atklājot ansambļa bagāto ētisko pasauli.

Citā K. Zāles veidotajā ansamblī ― Brīvības piemineklī ― nav grūti saskatīt kompozīcijas avotus obeliska formā, kas aizsniedzas senajās kultūras zemēs Ēģiptē, Grieķijā, Romā, arī jaunākos laikos daudzās Eiropas pilsētās un citu zemju kultūras pasaulē, taču Brāļu kapu ansamblis ir unikāla parādība pasaules kultūras vēsturē.

Brāļu kapu ansamblim nav prototipa.