LV / EN / DE / RU
Meklēt
Rīgas Brāļu kapi
Ievads Pasākumi Vēsture Apbedījumi Ansamblis Galerija Kontakti

1915-1918

Mūsu tautas karavīru lielāko svētnīcu sāka ierīkot un kopt 1915. gada rudenī, kad Vācijas armija stāvēja Rīgas pievārtē. Tas notika trauksmainā laikā, kad tūkstošiem brīvprātīgo iestājās latviešu strēlnieku bataljonos un pirmās mūsu vienības devās uz fronti.
Pirmais uz fronti cīņā pret vāciešiem devās 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons.   9. oktobra vakarā 12 virsnieki, 819 apakšvirsnieki un strēlnieki ar četriem ložmetējiem, 40 zirgiem atstāja kazarmas un devās pretī nezināmajam.
Bataljona rotas tika piekomandētas 12. Sibīrijas strēlnieku divīzijai un pakļautas ģenerālim Egertam.
12. oktobrī strēlnieku 2. rota, kas izturēja galveno triecienu, dienas sadursmē zaudēja divus biedrus — strēlnieku Jēkabu Voldemāru Jāņa d. Timmu  un strēlnieku Andreju Jura d. Stūri. Tās pašas dienas vakarā ap pulksten 20 notika īsa apšaude ar vācu izlūkiem, kurā krita 2. rotas strēlnieks Jons Jona d. Gavens. Pirmie trīs latviešu strēlnieku bataljonu kritušie pēc nāves tika apbalvoti ar 4. šķiras Svētā Jura krustu un viņiem piešķīra jefreitora dienesta pakāpi.
Kritušos karavīrus sanitārās nodaļas automašīna pārveda uz Rīgas Latviešu biedrības namu, kur atradās armijas evakuācijas punkts.
Bēres organizēja Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja, kas panāca, ka pirmajiem trim varoņiem ierāda kapavietas Ķeizarmežā. Līdz ar to tika likti pamati mūsu tautas svētnīcai — Rīgas Brāļu kapiem.
Kaut gan 15. oktobris bija darbdiena (ceturtdiena), J. V. Timmu, A. Stūri un J. Gavenu izvadīja ļaužu tūkstoši. Mūsu tautas vēsturē tā ir viena no lielākajām manifestācijām. Pirmos kritušos pēdējā gaitā pavadīja gan rīdzinieki, gan arī daudzi bēgļi no Kurzemes un Zemgales. Cilvēkus uz bēru ceremoniju, kura sākās “Māmuļā”, aicināja Rīgas laikraksti. Kapos mācību komanda cīņasbiedrus pavadīja ar trīskāršu šauteņu salūtu.  
Pēc uzrunas kapteinis R. Bangerskis uz kapa nolika vainagu ar uzrakstu “Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā”. Kritušo cīņasbiedru vainagu rotāja zīmīgi vārdi — “Jo retākas kļūst mūsu rindas, jo ciešāk ap karogu stāsim”.
Salīdzinoši ar vairāku karu upuriem, Rīgas Brāļu kapos visvairāk apbedīti 1915.–1917. gada cīņās kritušie latviešu strēlnieki — vairāk nekā 870 karavīri. Vēstures notikumu hronoloģiskā secībā viņiem seko mūsu armijas kritušie Latvijas Atbrīvošanas cīņās 1919. –1920. gadā, starpkaru posmā mirušie cīņu veterāni, Otrā pasaules kara upuri u. c.
Kauju operācijās Rīgas frontē 1915.–1917. gadam latviešu bataljonu un pulku cīnītājiem bija lielākie zaudējumi uzbrukumos. Šādos apstākļos lielu skaitu kritušo pārvest uz Rīgu praktiski nebija iespējams. Tāpēc netālu no kaujas vietas saviem kritušajiem biedriem latviešu strēlnieki iekārtoja lauka kara kapsētu. 1915. gada oktobrī–novembrī tika ierīkoti brāļu kapi Slokā un Ķemeros, 1916. gada martā–jūlijā vairāki karavīru kapi Ķekavas un Ikšķiles pagastā. Latviešu strēlnieku cīņām sasniedzot kulmināciju, 1916. gada decembra nogalē un 1917. gada janvārī karavīru lauka kapsētas tika izveidotas pie Ložmetējkalna, Kalnciema un Tīreļpurvā. Arī Rīgas Brāļu kapos apglabāts ievērojams skaits šajā kauju posmā kritušo latviešu strēlnieku — 319 karavīri, no tiem ir 13 nezināmi.
Par bēru ceremonijas norisi Rīgas Brāļu kapos. Attiecīgā bataljona vai pulka komandieris rakstveidā lūdza Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai veikt kritušā karavīra apglabāšanu un segt attiecīgos izdevumus. Daži jautājumi palika vienības atbildībā — kapa izrakšana, godasardze, zārka nešana un atvadu salūts ar trim šauteņu zalvēm. Minētā komiteja Rīgā veica visas pārējās nepieciešamās darbības: ievietoja sludinājumu latviešu laikrakstos, iegādājās zārku un krustu, nodrošināja garīdznieku un muzikālo pavadījumu (kori un orķestri), kārtoja dažādas citas formalitātes (sarakste ar piederīgajiem un strēlnieku vienību, ceremonijas norise, fotogrāfa darbība u. c.). Minētos darbus visu kara laiku pārzināja komitejas algotais darbinieks Fricis Kūmiņš. Katrās karavīru bērēs atvadu runu vienmēr kopā ar vienības komandieri teica kāds no komitejas vadības. Garīdznieku pienākumus veica luterāņu mācītāji un pareizticīgo. Stingri tika ievērota katra kritušā karavīra reliģiskā piederība — 1917. gada 29. jūlijā pozīcijās bojā gājušais 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka strēlnieks Osmans Ahmets Sofins, kas bija musulmanis, Rīgas Brāļu kapos tika apglabāts tajā pašā dienā. Kapsētā apbedīti arī citu tautību karavīri, kuri karoja latviešu strēlnieku vienībās, — igauņi (F. Kurkus, L. Luiks, E. Oots, M. Voips), lietuvieši (J. Gavens, A. Mažuhno), krievi (J. Asjutins, N. Lopatins) un polis (B. Preciževskis). Jaunākie zināmie kapos apglabātie karavīri ir 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki Vilis Grīnbergs (15 gadu vecs) un Emīls Stamguts (16 gadu vecs).
Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja kara laikā pēc radinieku lūguma veica arī vairāku kritušo karavīru — K. Avotiņa, T. Avotiņa, K. Betmaņa, A. Braunfelda, M. Fetera, H. Krasta, J. Krastiņa, K. Meijera, A. Muzikanta, J. Oša, K. Prāvesta, R. Reitmaņa, E. Rungas, F. Šteimaņa, E. Šteinerta, M. Švarca, V. Veilanda, J. Zeibota, J. Zēmaņa un J. Ziediņa — pārapbedīšanu no dažādām karalauka kapsētām uz Rīgas Brāļu kapiem. Uz pirmo trīs kritušo strēlnieku kapu kopiņām 1915. gada oktobrī tika novietoti čuguna krusti, turpmāk komiteja šo procesu unificēja — lietoja vienotas formas baltus koka krustus ar uzrakstiem latviešu valodā. 1916. gadā kapsētas iekārtošanas darbos iesaistījās latviešu strēlnieki. Visa tauta kopa un iekārtoja savu karavīru svētnīcu. Pirmā pasaules kara noslēgumā Rīgas Brāļu kapi ar balto krustu rindām un latviski vienkāršo vidi uz jebkuru cilvēku atstāja paliekošu iespaidu.

Atsauce:  „Rīgas Brāļu kapi 1915 – 1936 – 2011”  , J.Hartmanis „Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku apbedījumi”, 17. – 26.lpp.
© www.rigasbralukapi.lv, 2017 Insbergs web lapu izstrāde un interneta risinājumi